Pēc četrām krastā pavadītām dienām beidzot ir pienākusi lielā diena. Pēdējie darbi, pēdējais skrējiens uz pieklājīga izmēra tualeti, un pienāk pavēle par iziešanu jūrā. No Esbjergas Spaniel iziet ar kauju – no sākuma tas tradicionāli atspēlējas vācu jahtai Esprit, kuri nemaz nepaspēj attapties un atbildēt uz balonu zalvi, kas to ķer, Spaniel atejot. Pēc tam kapteinis veic strauju manevru, un borta zalvi saņem pirātiskais Shtandart. Vienmēr kareivīgā krievu fregate šoreiz iekrīt uz pasaulē vecāko slazdu – mūsu meitenes koķeti māj un smaida burinieka apkalpei, un brīdī, kad jūrnieku uzmanība ir iemidzināta, tas tiek noklāts ar balonu zalvi. Laika pieņemt kapitulāciju diemžēl nav – ir jādodas uz buru parādi, taču tagad ar smaidu gaidām Shtandart kapteiņa vizīti, ko tas mums piesolījis Stāvangerā. Laiks burāšanai ir perfekts – pēc pavadītas nakts uzspīd silta saule, turpina pūst spirgts vējiņš, kas Spaniel ar pieklājīgu 8 mezglu ātrumu dzen uz priekšu mazās Sirevagas ostas virzienā. Ostā iebraucam vēlā vakarā, mūs sagaida ostas saimnieks, kas piesola dušu, elektrību un ūdeni. Duša mūs sagaida vietējās viesnīcas istabiņā, taču pie ūdens tā arī netiekam. Par to daudz neskumstam – bākas ir pilnas, taču saprotam, ka ostas saimnieka piesolītie pilsētas svētki varētu būt visai savdabīgs pasākums, jo pēc pamatīgas apskates atklājam, ka pilsēta principā sastāv no bērnudārza, beķerejas (kuras piedāvājums ir visai patukšs) un aptuveni 630 iedzīvotājiem, t.i., ienākošo jūrnieku skaits varētu pārsniegt apmeklētāju skaitu. Tā nu pēc pavadītas nakts ostā paceļam buras un dodamies prom, ar labpatiku noraugoties, kā ostā ienāk pienainas miglas apņemtais Shtandart, un uz brīdi škiet, ka esam atgriezušies pirātu laikos, un krievu burinieks dodas izlaupīt mierīgo pilsētiņu mums aiz muguras. Pirmajā acumirklī komanda izskatās pēc kaut kāda pedagoģiskā reisa – komandā ir četri skolotāji un viens pasniedzējs -, tomēr gaidāmais skolmeistariskais stīvums izpaliek. Kruīza posmā dzīve patiesi mēdz būt jauka, nesteidzīga un grezna; jahtas komandas zelts ir brīnišķīgu dāmu pulciņš, kas ne tikai dara dzīvi skaistāku, bet arī ir okupējušas kambīzi un dzīvi uz jahtas padarījušas patiesi greznu. Šādos apstākļos vīriem atliek tikai pastūrēt un izmest makšķeres. Jau pēc neilga brīža tiek izceltas 4 makreles, kuras laipni ir piekritušas atdot savu miesu karaliskām maizītēm. Tālākais brauciens uz Skudeneshavn ostu ir gauži mierpilns – kādu brīdi cenšamies iet taurenītī, taču, vējam pilnībā nolūstot, atgriežamies pie motora. Ostā ienākam ap pusnakti; pilsēta ir maza Norvēģijas Venēcija, kuras centrā ir jahtu piestātne, kur dažiem laimīgajiem ir iespējams pietauvoties pie savas mājas sliekšņa. Divas pilsētiņas ielas ir mazi laivu kanāliņi, un tai apkārt ir nelielas klintis, no kurām var redzēt sauli un fjordus. Ar grūtībām atraduši piestātni, beidzot atrodam elektrību (pirmais kontakts gan sāk dzirksteļot, bet tie jau ir sīkumi) un apsēžamies, lai pie stipras tējas krūzes atzīmētu pagājušo dienu. Pasēdēšana kopā ar lustīgu dziedāšanu turpinās līdz agrai gaismiņai. Nākamajā rītā komanda dodas apskatīt pilsētu, kas dienā izskatās tikpat jauki kā naktī un ir pilna ar maziem, mīlīgiem pārsteigumiem, piemēram, soliņi, kas ļauj novērtēt sēdēja sirdslietu stāvokli. Pastaiga uzdzen izsalkumu, it īpaši tāpēc, ka tā noķer vienīgo lietusgāzi visa līdzšinējā posma laikā, un brokastis (omlete ar divu veidu sieru un zirnīšiem ar ievārījumamaizēm saldajā) garšo īpaši labi. Sakārtojam jahtu, nomazgājam traukus un kopā ar saulīti dodamies tālāk kreisēt pa Norvēģijas fjordiem. Roberts Rasums